Svētītais ledus. Nemirstīgo vēlmes - Любовь Сергеевна Черникова

stāvošo studentu galvām atskanēja pazīstama balss.

Garā komandiera Arno figūra pārliecinoši virzījās cauri pūlim, pa ceļam skenējot katru studentu. Sasniedzis draugu pulciņu, kas stāvēja tālumā, viņš bargi jautāja:

— Kuram vēl nav bijis laika tur aizbraukt? — Vīrietis pamāja uz durvju pusi, aiz kurām tagad atradās rektors un skolotāji, un pirms viņa ierašanās pa vienam ienāca studenti.

Pamanījis pārējo vidū to, par kuru šodien viņam stāstīja kāds satraukts un nobijies students, Arno izdvesa.

— Mums par to tūlīt jārunā! Kā būtu, ja… Kā tavs tēvs varēja pieļaut, ka kaut kas tāds notiek, man to nemaz nepasakot? "Redzot Īrisas acīs pārpratumu, viņš piebilda: "Tiklīdz uzzināju, es uzreiz sapratu, par ko mēs runājam." Viņš izmantoja dažus padomus par jūsu maģiju, un tagad es noteikti zinu, ka man bija taisnība. Jūs zināt, kā iekļūt nepatikšanās. Paldies lēdijai Keminai par mani, viņa sapratīs.

— ES viņai pateikšu. Jūs neesat pirmais, kas man to saka. — meitene atbildēja, sašutusi par tēva klusēšanu.

Viņš turēja viņu ar smagu skatienu un bez ceremonijām iegāja rektora kabinetā.

Šajā vietā tika risināti liktenīgi jautājumi, kas saistīti ar izglītības procesu, skolēnu izglītošanu, attiecībām ar ārējām struktūrām un sabiedrību, kā arī lietas, kuras nedrīkstētu dzirdēt nepiederošām personām.

Birojs atradās galvenās ēkas augšējā stāvā un nodrošināja brīnišķīgu skatu uz apkārtni. No nelielas terases varēja apbrīnot pilsētu un akadēmisko parku. Plašā un majestātiskā telpa bija pārāk acīmredzami mēbelēta ar grezniem elementiem.

Telpas centrā stāvēja garš, masīvs sarkankoka galds, kas bija izrotāts ar smalkiem kokgriezumiem un inkrustācijām. Tagad uz tās bija izkaisīti daži dokumenti, ūdens, biroja piederumi… Gar sienām bija krēsli apmeklētājiem un viesiem, bet tagad tie visi bija aizņemti. Grāmatu skapji, kas piepildīti ar daudzām grāmatām un balvām, piepildīja vienu sienu.

Īpašu uzmanību piesaistīja greznais kamīns, kas stāvēja istabas stūrī. Tas bija izgatavots no granīta un dekorēts ar elegantām bronzas figūriņām — rektora daudzās kolekcijas zvaigznēm. Blakus kamīnam atradās mīksts dīvāns un neliels galdiņš, uz kura tagad atradās dažādi dzērieni un gardumi.

Te Arno atrada meistarus sēžam pie galda un ar laisku interesi vēroja nākamo studentu.

— Kāpēc es neesmu viens no pirmajiem, kas uzzina par notikušo? — viņš jautāja, nevienu personīgi neuzrunājot.

— Tā nav jūsu atbildība, un jūs parasti neinteresē akadēmijas lietas. — rektors atbildēja, izlaižot meiteni no kabineta.

— Pasaki, lai viņi nenāk iekšā. — Arno pagriezās pret viņu.

— Kāpēc? Bija palicis ļoti maz laika, un mēs būtu identificējuši savu iebrucēju. — teica profesors Sadava.

— Meitene pārvalda ūdens stihiju, puisis gaisa stihiju. Es pieņemu, ka viņi ir bez maksas? — vīrietis izlieca savu pelēko uzaci.

— Dažiem no viņiem potenciāli varētu būt otra veida maģija, tad šī ir pavisam cita saruna. Viena dāvana ir jānoņem, tā var būt bīstama skolēnam un citiem. Es nesaprotu, kāpēc jūs atnācāt un ko jūs mēģināt izdomāt? Mēs vienkārši ievērojam noteikumus, kas mums noteikti. — mēģināja paskaidrot rektors.

— Ko te meistari aizmirsa? Vai es pieņēmu, ka viņi ir tur, lai palīdzētu saviem skolēniem, vai es kļūdos? — Arno paskatījās apkārt uz visiem klātesošajiem, taču neviens neuzdrošinājās sastapt viņa skatienu, visos iespējamos veidos izvairoties no viņa. — Jūsu atdalīšanas teoriju var atspēkot ar pāris teikumiem. Vai jūs domājat, ka es nepamanītu spontānas emisijas no daudziem neapmācītiem burvjiem? Es paziņošu karalim, un viņš pats tiks galā ar šo lietu. Es domāju, ka viņu tas interesēs.

— Nu, kāpēc mums būtu jātraucē aizņemts valdnieks? Tas nekam neder. Mēs to varam noskaidrot paši uz vietas, pārbaudot visus. Kas tad par problēmu? Kāpēc jūs ieradāties personīgi?

"Ja jūs pieskarsities maniem studentiem, no jums visiem, arī no mūsu viscienījamākā rektora, nekas nepaliks pāri." — Tikmēr Arno atturīgi sacīja.

— Tas ir drauds? — rektors saspringti jautāja.

— Nē, par ko tu runā! Es domāju, ka starp saviem studentiem neatradīšu nevienu tik izmisušu. — viņa seju pieskārās gaļēdājs smaids.

Viņi saka, ka savos labākajos gados tikai tas varēja iegremdēt ienaidniekus šausmās līdz nejutīgumam.

Pēc komandiera Arno sarunas ar rektoru pagāja vairākas stundas, un studenti joprojām apsprieda notikušo. Mira centās nomierināt savu nervozo draugu, kurš gaidīja kādas ziņas, kad pie durvīm pieklauvēja Dice.

— Vai tev viss kārtībā? — viņš noraizējies jautāja. — Atvainojiet. Kad sapratu, kas tur notiek, uzreiz visu izstāstīju Arno.

"Gluži pretēji, man jums jāpateicas." — meitene nomākta pasmaidīja.

"Es joprojām nesaprotu, kas noticis un kāds ar to sakars Sadavai, bet komandieris teica, ka nevar nodrošināt jūsu drošību, un ir vērts visu pastāstīt tēvam." — Dice ziņoja. — Vai Arno viņu pazīst?

— Izrādās, ka jā. Viņš teica, ka tētis reiz vērsās pie viņa pēc palīdzības. — domīgā Irisa viņam sacīja.

15. nodaļa

Sistēma “Uzaicini sevi”.

Viņus sagaidīja sena pils, kas pacēlās virs apkārtējām dzīvojamām ēkām. Grezns un majestātisks skats. Tās sienas lauza starus un atstaroja gaismu, radot unikālus vizuālos efektus.

Centrālo ieeju ieskauja augstas kolonnas ar tajās prasmīgi iestrādātām skulptūrām. Apmetums uz griestiem, milzīgie sienu paneļi un gleznas ar lielāko vēstures notikumu aprakstiem un senču portretiem akcentēja šīs vietas kultūras mantojumu un seno vēsturi. Sniegbalta marmora ieliktņi uz baltām sienām, neliels zeltījums, platas kāpnes no tāda paša marmora, bet visvairāk visus pārsteidza kas cits.

Ieejot blakus istabā, kas bija iekārtota tādā pašā stilā, viņi ieraudzīja daudz mazu kristāla lāsīšu, kas karājās no griestu centra. Likās, ka saskaņā ar visiem fiziskajiem likumiem viņi gatavojas nokrist. Viņu skaisto mirdzumu no gaismas, kas izplūst no logiem, varēja baudīt mūžīgi. Saules stari, kas atspoguļojās no šiem pilieniem, izskatījās dzīvi. Visur bija vāzes, kas piepildīja gaisu ar smalku tikko grieztu ziedu smaržu un piešķir telpai spilgtumu un svaigumu. Bija vērts apmeklēt pūķus, lai tikai redzētu šādu pilnību.

Ardana reaģēja atturīgi, kad draugi ar viņu dalījās, ka nevar palikt akadēmijā un drīz to pametīs. Viņi devās pie viņas uzreiz pēc tam, kad par to bija paziņojuši pūķiem, lai viņiem būtu mazliet vairāk laika padomāt.

— Esi uzmanīgs. — Irisa uzstājīgi ieteica.

— Neuztraucies. Es ļoti priecājos jūs satikt. Ja ne jūs, maz ticams, ka es būtu spējis tik veiksmīgi mainīt savu dzīvi. Un neuztraucieties par Kaoru, pat ja viņa metodes nav pilnīgi pareizas, es neesmu tik neaizsargāts, kā jūs domājat. — viņa teica un rotaļīgi piemiedza aci. — Ja paveiksies, mēs kādreiz tiksimies. Ar jums bija interesanti.

Savā ziņā viņai bija taisnība. Jau no dzimšanas brīža mēs visi ejam pilnīgi unikālus ceļus, kur mūsu priekšā paveras visdažādākie iespējamie scenāriji, tādējādi pārbaudot savas cilvēciskās